Inta ir jauna sieviete ap 35 (vārds mainīts). Kā jau daudzi, Inta ir ļoti aizņemta, ir divi bērni, kuri viens iet skolā, otrs bērnudārzā, ir vīrs, kas palīdz.
Bet tāpat darbs, draugi, ģimene paņem tik daudz, ka sev laika paliek maz, tāpēc principā vienīgais, ko Inta savā labā dienas gaitā ir “iespiedusi” ir 4 reizes nedēļā treniņi ļoti agri no rīta. Viena reize gan ir sestdienā un ne ļoti agri, tātad 3 agras reizes, klasiskās pirmdiena-trešdiena-piektiena. Treniņi ir diezgan aktīvi, palīdzot labi iesākt dienu.
Bet sūdzības ir par svaru - tas pēc dzemdībām un arī vienas diētas ir tikai audzis un tagad ir lieki aptuveni 15kg. Es šoreiz neteikšu precīzu augumu un svaru. Ar Intu ir vienošanās, ka šis būs ļoti anonīmi, lai “neatšifrē”.
Un tas ir OK, es nevienam savos projektos nelieku afišēties, kur nu vēl obligātās bildes - tās dažiem palīdz, daudzus dzen izmisumā un beigās noder tikai reklāmai.
Vēl viena no lielākajām sūdzībām - lai gan rīts sākas “jaudīgi”, tomēr no gultas ir jāceļas ar spēku un jau agrā pēcpusdienā spēks ir nulle. Vakarā spēks taisīt ēdienu un pat darboties ar bērniem īsti nav. Tāpēc mājās ir TV un kaut kas ātrs ēdams.
Un Inta izdomāja, ka mēģinās kaut ko atrisināt ar mana projekta palīdzību.
Teiksim tā, Intai bija ļoti grūti ieviest kaut ko, ko iesaku projektā divu iemeslu dēļ - viens, ka nav spēka, enerģijas, otrs - ka grib uzreiz visu perfekti. Inta negaidīja uzreiz lielus rezultātus, bet gribēja visu darīt “pareizi” un vairāk. Tagad, starp citu, projektā lekcijas nav tikai lasāmas, bet ir arī klausāmas - Intai būtu toreiz ļoti noderējis.
Ar “pareizi” jeb perfekcionismu ir grūti uzreiz cīnīties, par to arī ir projektā, tāpēc ar to nesāku, tikai visu laiku atgādināju, ka vienkārši vajag izdarīt labi un ar to pietiek. Klasiskais 80/20 princips.
Bet es kā lielāko problēmu redzēju to, ka Inta mēģināja jau tā neiespējami aizpildītajā ikdienā iespiest kaut ko jaunu. Un tas ne vienmēr labi izdodas, tāpēc pirmais darbs bija atbrīvot ikdienu.
Un pēc Intas stāsta par sevi, bija skaidrs, ka viņa ir pārgurusi 24/7 un tādā situācijā sportam nav vietas dzīvē. Jā, sports ir vajadzīgs un labs, bet ne visos gadījumos. Arī Intai tas bija tikai papildus stresa avots.
Mēs sarunājām uz 2 nedēļām sportu izslēgt - abonements tieši bija beidzies arīdzan. Bet sporta vietā nāca nedaudz vairāk miega - precīzāk 1.5-2h vairāk. Un kārtīgākas brokastis, kuras gan uzreiz negribējās.
Tam klāt mēs nedaudz pamanījām pusdienas, kuras ēda darbā. Un jau pēc dažām dienām Inta teica, ka vakaros ir vairāk enerģijas. Līdz ar to vakarā varēja arī padomāt par nedaudz labāku ēdienu, ne tikai par picu vai pelmeņiem.
Otra lieta, kas nāca līdz ar enerģiju - vakarā nebija tāds izsalkums vairāk. Kāpēc? Jo bija paēdusi lielākas brokastis nekā līdz šim un pusdienas arī izmainījām - turpat kafejnīcā turpināja ēst, bet nedaudz citākāk salika porciju.
Un ar laiku, līdz ar to, ka nepārēdās vakaros, arī apetīte no rīta uzlabojās - loģiski. Līdz ar enerģiju un ēšanu jau pēc 2 nedēļām arī pamanīja, ka no rīta pamosties ir vieglāk. It kā sīkumi, bet šīs ir ļoti nozīmīgas lietas dzīves kvalitātei un vispār tam, lai turpinātu kaut kādas pārmaiņas.
Treniņus Inta neatsāka, bet turpināja uzņemto kursu. Projekta laikā tika zaudēti 3 kilogrami, kas neliekas daudz, bet liela daļa projekta laika pagāja tikai nostabilizējot šos pamatus.
Bet svarīgākais ir kas notika pēc tam, jau bez manas iesaistes - aptuveni 1.5 gadu laikā tika zaudēti 12 kilogrami un kas interesantākais - vīrs zaudēja ap 20, precīzi nezina, jo vīrs nesvērās pirms tam un izmaiņas pamanīja tikai tad, kad tās palika redzamas un sāka vairāk sekot līdzi.
Vīram izmaiņas bija galvenokārt dēļ vakariņām, jo, atbalstot sievu, sāka pirkt ko normālāku, palīdzēt taisīt. Cik zinu, tad arī sāka ēst labākas brokastis un arī pamainīja pusdienas, iedvesmojoties no Intas.
Sports pagaidām vēl nav atgriezies, jo aizņemtība nekur nav zudusi, bet pēc ieteikuma vairāk visur staigā ar kājām un iet vakaros visa ģimene biežāk pastaigās. Pastaigas ir parāk zemu novērtēta alternatīva sportam. Īpaši, kad sportam nav laika. Protams, TV arī ir palicis. Visu ar mērenību!
Un man visvairāk patika šājā stāstā tas, ka Inta joprojām ir perfekcioniste, vismaz pati tā saka, bet ēšanu ievēro tikai uz kādiem 70%. Jo vienkārši vairāk nav iespējams šajā dzīves situācijā. Tātad ar neperfektu piegājienu, ar nelielām (manuprāt) izmaiņām panāca lielisku rezultātu. Arī vīram, bet vīriešiem manos projektos parasti viss notiek vieglāk - tāda pieredze.
Un rezultāts nav tikai svars. Tas ir labs blakusefekts - enerģija, darbaspējas, garastāvoklis, miegs, libido - šis ir pat svarīgāk.
Ko paņemt no Intas stāsta? Pirmais, ka perfekti nevajag, vajag labāk. Otrais - ka sākumā ir pat labāk salikt sevi “pa plauktiņiem” un tad sākt atkal fokusēties uz svaru. Trešais - arī lēni ir labi, ja paliekoši, vai ne?
Intai tiešām viss notika viegli, ne katrs gadījums ir tāds. Bet nevar teikt, ka viņa neko nedarīja, tomēr bija pacietīga, tomēr mainīja šo to, tomēr tas prasīja laiku.
P.S. iepazīsties arī ar Līgas stāstu un Lindas stāstu!