Pieredzes stāsts jau ar "bārdu". Jo sākums bija jau pirms aptuveni 3 gadiem. Beigas vēl nav, manuprāt.
Tātad manā projektā bija sieviete, sauksim viņu par Līgu (mainīts).
Visi dalībnieki var ar mani sazināties individuāli un es iedziļinos, tā arī šajā gadījumā. Līgai pieredze bija diezgan raksturīga - nedaudz virs 40, izmēģinājusi dažādas diētas, badošanās projektus un gadu gaitā svars bija uzaudzis līdz 75kg pie 168cm auguma, ar ko viņa nebija apmierināta.
Un stāsts vienmēr ir tas pats - svars nedaudz nokrīt, tad ar uzviju atpakaļ. Protams, Līga dzīvo dzīvi ar daudz ierobežojumiem, vairās no saldumiem, treknuma un arī miltiem. Arī klasiski. Bet bija viena interesanta nianse - Līga skaita kalorijas un, lai gan pieredzē bijuši 1200 un pat zemāku kaloriju projekti, tagad dzīvoja jau ilgāku laiku uz 1400 kalorijām.
Es kalorijas skaitīt nelieku, mācu citādāk, bet, ja tā patīk un dod kontroli, tad nav pamata aizliegt skaitīt. Bet uzreiz vērsu uzmanību uz to, ka ar 1400 kalorijām svaram ir jākrītas. Pat pie nosacījuma, ka sports nav daudz - pastaigas ar suni un neregulāri vingrošana, kas bija kaut kas līdzīgs pilatēm (laikam).
Līga labprāt pieņēma manus ieteikumus, ieviesa tos ikdienā, bet spītīgi palika pie savām 1400 kalorijām, kur jutās droši. Jo svars vismaz neauga. Respektīvi mani ieteikumi tika ņemti vērā daļēji, ne pilnībā (un ne uzreiz). Ar maniem ieteikumiem vismaz kļuva daudz mazāka izsalkuma sajūta un nedaudz atgriezās enerģija un miegs. Pie tām pašām kalorijām.
Atkāpei jāpasaka, ka reti ir gadījumi, ka pie tik zema kaloriju patēriņa (ņemot vērā augumu un svaru) svars ilgstoši nekustas. Jeb vielmaiņa ir tik ļoti palēninājusies. Ticami, ka tā ir lēnāka dēļ pagātnes “pieredzes” projektos un maratonos, bet ne tik lēna.
Šādos gadījumos ir 95% skaidrs, ka kaut kur tiek apēstas papildus kalorijas. Tās bija noraušanās reizes, jo tomēr sanāca dzīvot nedaudz badā un bija arī aizliegumi. Un negribīgi tika atzīts, ka ir šādas reizes un tad līdzi neskaita. Un ir pat diezgan bieži.
Un mani skaidrojumi, ka šādas reizes ir tāpēc, ka nepaēd ikdienā, it kā saprata, bet nevarēja sevi piespiest atteikties no 1400 un ierobežojumiem.
Tā mēs kādu laiku "mocījāmies". Visu laiku bija neliels progress domāšanā un attieksmē, bet ne svarā un pašsajūtā.
Beigās Līga piekrita eksperimentam. Es ierosināju palielināt kalorijas par 100cal un paskatīties vai tas ko maina. Un devām šim 2 nedēļas laiku. Jo ideja vienkārša - vienmēr var atgriezties pie 1400 un divās nedēļās ar 1500cal neko būtiski sliktu nodarīt nevarēs. Jo maksimums tās būtu 100x14=1400 kalorijas papildus, kas neko svarā neizdarītu būtisku.
Kāda man bija ideja šim apakšā - palielinot ēdiena un kaloriju apjomu, samazināsies iespējas, ka viņa norausies. Respektīvi - ēdot vairāk normālu ēdienu un normālas kalorijas, būs labāka pašsajūta, enerģija un mazāka bada sajūta. Un arī vielmaiņa (ja tomēr tā ir lēna) arī paātrinātos. Jo tā paātrinās, pielāgojoties arī vairāk kalorijām. Tāpat kā palēninās pie pārāk zemām kalorijām.
Rezultātā jā, svars nedaudz nosvārstījās uz augšu (un tad, protams, Līga gribēja visam mest mieru), bet beigās 2 nedēļu griezumā izmaiņas bija tikai labi ja puskilograms.
Bet bija jau nedaudz labāka pašsajūta, jo vairāk ēda. Lai gan nenozīmīgi vairāk. Un tad mēs nākamajām divām nedēļām pielikām klāt vēl 100cal (kopā 1600cal), bet šoreiz ar saldumiem. Šis arī bija pamatīgs pārbaudījums Līgai. Jo saldumi vienmēr bija aizliegto sarakstā. 100cal nav daudz, bet vismaz kaut kas un viņa varēja ēst jebko. Pirmais, kas bija sarakstā, bija Kinder šokolāde - tur gan reāli nekas daudz nesanāca 100 kalorijās, bet tas bija milzu solis - katru dienu ēst saldumus.
Protams, nekas īsti nemainījās arī nākamajās nedēļās, tāpēc no piektās vēl palielinājām par 100cal (1700cal)ēdienu, pieliekot 50cal saldumiem un 50 ēdienam.
Un te patiesībā sākās pirmās pozitīvās izmaiņas svarā un enerģijā. Jeb svars, lai gan par 500 gramiem, tomēr sāka kristies. Sīkums jau tie 500 grami, bet tas bija vismaz uz leju.
Mēs pielikām vēl 100 kalorijas (kopā 1800cal) vēl pēc 2 nedēļām un te parādījās interesanta nianse - Līga pateica, ka nevar šo apjomu apēst. Jeb ēdiens ikdienā sāka pietikt, nostrādāja sāta sajūta. Principā šajā brīdī nonācām līdz tam, ko es mācu - ēst tā, lai sāts noregulē vajadzīgo ēdiena apjomu.
Kas notika pēc šī punkta?
Līgai pamatīgi uzlabojās garastāvoklis, enerģija un miegs. Svars vēl ilgi bija svārstīgs, jo Līgai bija tendence pašai uz savu galvu slēgt ārā saldumus, lai gan es tos biju noteicis kā obligātus. Bet Līga tos izslēdza brīžos, kad juta, ka ir lielāka kontrole, kad ilgi nebija bijušas noraušanās. Un katru reizi sekoja noraušanās pēc šādiem brīžiem. Jo aizliegumi nestrādā.
Projekts jau bija beidzies, bet mēs sarunājām, ka paliksim uz vienkāršu saziņu ik pa laikam, lai atgādinātu soļus, lai uzturētu virzienu.
Man lielākā uzvara bija tāda, ka aptuveni pēc gada Līga vairs neskaitīja kalorijas, jo redzēja, ka to nevajag. Vienīgais mans noteikums bija - lai paliek obligātie saldumi ik dienu. Jo, lai gan tas neliekas loģiski, tas tomēr padarīja attieksmi pret ēdienu normālu pēc tik daudziem gadiem aizliegumos.
Kādi bija rezultāti svarā? Pirmā gada laikā tas bija nokrities uz 70kg un otrā gada laikā uz 64-66. Tas neliekas varbūt ne ātri, ne daudz, bet - uz šodienu tie ir joprojām tie paši 64-66kg pie normālas ēšanas, enerģijas, miega un ar saldumiem (kuri gan paliek mazāk, jo bieži ir dienas, kad negribas). Jeb viņa ir paēdusi, nejūt ne badu, ne ierobežojumus un var dzīvot normāla cilvēka dzīvi.
Un es teiktu, ka arī psiholoģiski ir daudz labāk. Lai gan visādi “melnie” vēl staigā kā saldumus nevajag, alkoholu nevajag, badoties vajag utt, jo svars citreiz pakāpjas par 0.5-1kg, tomēr uzvar saprāts un ar katru šādu reizi (es domāju) arī domāšana tikai uzlabojas.
Un viena no interesantākajām lietām, ko Līga atzina vienā sarunā - viņas libido jeb seksuālā dziņa ir uzlabojusies. Kas ir loģiski, jo tā samazinās pirmā, kad ir pārāk zemas kalorijas.
Kāpēc tas nostrādāja, kāpēc svars kritās? Te nav viens faktors, bet svarīgākais - galvenā problēma bija papildus kalorijas, kuras apēda noraujoties, es minu, ka tās bija līdz 2000cal nedēļā, bet precīzi nezinu, jo neskaitīja. To atrisinājām ar saldumiem un vairāk ēdiena. Jo noraušanās ir sekas šiem aizliegumiem un bada sajūtai. Un es domāju, ka arī vielmaiņa nedaudz paātrinājās, lai gan mēs patiesībā ļoti strauji palielinājām kalorijas un tik ātri vielmaiņa nepielāgojas. Vienkārši tas liecināja, ka ar vielmaiņu viss puslīdz bija kārtībā, tikai vajadzēja paēst.
Uz šodienu ir pagājuši gandrīz 3 gadi, Līga sāka projektu 2019. gada vasarā. Joprojām viss ir stabili, ar sliktākām, labākām dienām, ar svētkiem, ar ciemošanos, ar ceļojumiem. Bet nav vairs noraušanos, ierobežojumu, bada sajūtas, svara pieauguma, aizliegumu.
Noslēdzot šo garo stāstu, gribas apsolīt visiem, ka viss ir iespējams, tikai vajag pacietību. Līgai tāda bija, jo pirmos rezultātus sajuta enerģijā un miegā, redzēja, ka var bez sekām ēst vairāk un saldumus un noticēja, ka būs labi.
P.S. iepazīsties arī ar Intas stāstu un Lindas stāstu.